Pašsabotāžas rašanās
Zigmunds Freids, formulējot savu personības psihoanalītisko teoriju, kā visas cilvēciskās uzvedības virzošos spēkus, postulēja divus bioloģiski iesakņojušos instinktus. Tie ir dzīvības un nāves instinkti. Dzīves instinkts darbojas pēc baudas principa. Cilvēkus virza baudas meklēšana un tiekšanās par jebkādu cenu izvairīties no sāpēm. Nepieciešamība pēc nepārtrauktas baudas ir ļoti spēcīgs un visur izplatīts motīvs, kuram ir jātiek ierobežotam.
Savā darbā „Beyond the Pleasure Principle” Freids noformulēja nāves instinktu. Šis instinkts ir mazāk pamanāms un tas nav tik stiprs, kā dzīvības instinkts. Freids atzīmēja, ka visi cilvēki galu galā tomēr nomirst, tā kā loģisks ir secinājums, ka „dzīves mērķis ir nāve”. Neskatoties uz to, ka galu galā mēs visi nomirsim, cilvēki slepeni tiecas sevi nogalināt? Vai patiešām eksistē izplatītais motīvs sameklēt nāvi un pašiznīcināties? Es par to šaubos. Savas dzīves beigās Freids arī par to šaubījās.
Freidam nebija pietiekoši daudz argumentu, lai atbalstītu ideju par nāves instinktu. Visas viņa liecības neizturēja nekādu kritiku. Piemēram, viņš izteicās, ka viņa pacienti savas atmiņas par zaudējumiem dzīvē glabāja daudz saudzīgāk, nekā atmiņas par panākumiem. Tāpat viņš arī atzīmēja to, ka daudzi pēc atgriešanās mājās no kara, kad pienāk grūti laiki, nodzeras, lai aizmirstu kaujās iegūtās traumas. Kaut arī šie „argumenti” nepierāda nāves instinkta eksistēšanu, tie parāda, ka cilvēkiem bieži vieglāk ir stāvēt uz vietas, nekā virzīties uz priekšu. Var apgalvot, ka tad, kad Jūs veicat savus darījumus, neeksistē nekādi apslēpti bioloģiski motīvi, kas slepeni Jūs piespiež pašam sevi iznīcināt. Bet tādā gadījumā kas tad atrodas pašsabotāžas pamatos? Tās saknes drīzāk ir sociālas, nevis mantotas vai bioloģiskas. Pašsabotāža ir ļoti cieši saistīta ar bailēm no veiksmes koncepciju. Indivīdi ar bailēm no veiksmes ir nostiprinājuši sabiedrība direktīvas, ka viņi nespēs gūt panākumus tanīs vai citās jomās. Piemēram, sievietes aptur šāds postulāts – Jūs nespēsiet gūt panākumus „vīriešu pasaulē”. Etniskajām minoritātēm saka, ka viņi nespēs pārvarēt rasu barjeras, bet bērniem, kuri ir izauguši strādnieku rajonā, iegalvo, ka viņiem ir jāmeklē tikai fizisks darbs. Tā vai citādi, bet vieglāk ir pieturēties pie pazīstamās apkārtējās vides, nekā apgūt jaunu virzienu. Ironiski, bet pašsabotāžas sirdī atrodas spēcīga vēlēšanās gūt panākumus tajā jomā, kura agrāk tika uzskatīta par slēgtu. Kaut arī cilvēks tiecas tikt pāri sociālajām un psiholoģiskajām barjerām, lai kļūtu daudz nozīmīgāks nekā viņam iegalvoja vecāki un sabiedrība, viņš var izjust psiholoģisku „virves vilkšanu” starp jau kopā ar mātes pienu uzsūkto tiekšanos uz veiksmi un slepenu ticību sociālajām direktīvām, kuras ir virzītas pret veiksmi. Lai pārvarētu bailes no veiksmes ir jāatklāj šīs sociālās direktīvas, ir jāatdzīst savu slepeno ticību tām un ir jāpārliecinās, ka tās ir nepatiesas. To ir daudz vieglāk pateikt, nekā izdarīt, bet tā ir daļa no cīņas par eksistenci un veids, kā dot graujošu triecienu pašsabotāžas „motīviem”. |
