Miaoli, Taivāna. Mazpilsētas kāzas

Mašīnu izīrētājkantorī stāvēja divi televizori, kuros gāja kvotas. Mazā kantorīša īpašnieks nervozi kvotoja, vērodams televizora ekrānā slīdošos simbolus un klausīdamies aizkadra uzbudinātājā balsī. Atmiņā ataust mūsu pašu i-brokeris, rfb lapa. Jā, cilvēki visur ir vienādi. Brīdi stāvu lūkodamies kvotās, aizmirsdams nāciena mērķi. Pusmūža vīrietis novērsies no kvotām, izbrīnā palūkojas uz gaišajā uzvalkā tērpto ārzemnieku, pasmaida:

-         Ni haa... (labdien);

-         Ni haa. I would like to rent a car.

Vīrietis plati pasmaidījis sniedz katalogu. Sniedzu to Helēnai, kaut arī automašīnas bilde un tai klāt uzkrītoši sarkanā cena runā pati par sevi. Lai šeit izīrētu mašīnu ir vajadzīgas vietējās tiesības. Pie stūres tu vari braukt cik gribi, bet atbildību jāuzņemas kādam no vietējiem.  Sākas vārdu pārmaiņa, kura pēc pieredzes ilgs minūtes piecas, nez kāpēc autrumu cilvēki pat pērkot bulciņu atrod par ko runāt un spriest. Iedomādamies kādas rindas rastos t-marketos ar šādu psiholoģiju, pievēršos atkal kvotām uz televizora ekrāna. Taivānā 80 procentu iedzīvotāju lielākā vai mazākā mērā spekulē birža, pie tam skaidrs, ka vecākā gada gājuma cilvēki un citi ar kvotismu sirgstošie ar datoru draugos nav, tas ir mīts par austrumu datorizāciju, tā nu Taivānas wallstreeta ir parūpējusies par veseliem 17 (!) kanāliem par biržas tematiku. Daži vienkārši zem maigas mūzikas rāda kvotas, citās, tumšmaitainās skaistules, parasti maza to daļa, jo lielāko ekrāna daļu aizņem dažādi skrienoši tikeri, ziņas un tamlīdzīgi kvotisma elementi, stāsta savu stāstāmo, vēl citos kāds ar flomāsteru uztraukti zīmē supporta/resistances levelus. Bez biržas Taivānā lielā cieņā ir dažādas loterijas, bonusu izlozes un daudz kā tāda, ko citā mūsu autrumu kaimiņzemē trāpīgi dēvē par haļavu. Helēna haļavu meklē arī autonomas kantorī, kā es pēc tam uzzinu pielaužot kvotu vīreli, par Toyotas Vios cenu dot mums MB 320. Tas cauri neiet, un nākas piekrist Viosam, kas beigu beigās izrādās samērā ērts braucamais.

Dīls ir galā, mēs izejam svelmē, un sākas epopejas otrā daļa, kur mums tiek rādītas visas švīkas un skrambas ko braucamais saņēmis savā neilgajā mūžā. Nofiksēts aktā, tas nu ir pabeigts un mūsu ceļš uz Miaoli var sākties.

Miaoli ir Helēnas dzimtā pilsēta, un viņa, un attiecīgi arī esam ielūgti uz bērnības draudzenes brāļa kāzām, kas tiks svinētas pilsētiņas skolas sporta zālē. Ceļš uz Miaoli it kā man ir skaidrs, jāturas South Highway, uz kuru ved viena no galvenajām ielām NanJing rd, tomēr paļaujos uz Helēnu, jo šausmīgais motorollēru spiets labākajā gadījumā ļauj vērot ceļa sadalījumu, pagaidām par ceļa norādēm nākas aizmirst. Taipejas unikums ir motorolleri – tie ir visur, to ir milzum daudz, pie tam visu braukšanas stils atgādina mūsu maršruta taksometru braukšanu, ar to atšķirību, ka to ir neticami daudz, un tie pilnīgi pašnāvnieciski metas zem riteņiem. Viena no dīvainībām, pie kuras vēl joprojām nevaru pierast ir labie pagriezieni. Taipejas ielās labā mala ir nodalīta ar nepārtraukto līniju, veidojot apmēram metru platu joslu no apmales. No tās spiets apstiedzot viens otru loģiski ka metas taisni. Bet latvietis ar auto šeit vēlas pa labi, attiecīgi riskējot dabūt labajās durvīs pusduci motorolleru, jeb motorbykes, kā tos te sauc. Nē, vēlāk arī es pieradu sistēma ir samērā vienkārša, un tā ir sekojoša, pēc prioritātes: Auto: Motorbyke: Velosipēds: Gājējs, attiecīgi, katrs pēc ranga augstāk ir tiesīgs nogriezt tev ceļu, apsaukāties, signalizēt u.t.t., pie tam kā izrādās arī motorbykiem ir sava hierarhija, kaut kādi sarkanīgi dārgākie esot nopietnāks fetišs par zilajiem mazajiem. Tāpēc drīz vien beidzu nervozi blenzt vienā spogulī pēc otra cenšoties saskatīt meiteni uz mopēda 20 cm no bagāžnieka, un droši griežu pa labi, un tiešām - spiets akurāti pajūk, aptekot mani kā pavasaru pali Jēkabpils appludinātās dārza mājiņas.
Vēlāk, jau pēc šī brauciena sāku pat mētāties starp joslām kā Rīgā, slavējot Taipejas satiksmi, ka tā ir priekš manis.
Miaoli – Taivānas dienvidaustrumu pilsētiņa, tālu nav arī jūra, no kuras var nokļūt uz Dienvidķīnu

http://travel.yahoo.com/p-travelguide-577944-map_of_taiwan-i

Tikuši un NanJing road, tālāk jau turos uz South zīmēm, kas ir angliski, un sākām savu ceļu ārpus pilsētas. Izbraucot no pilsētas ir pirmais maksas ceļš, nopērkam vairākas biļetes, Helēna teic, ka kontrolpunkti būšot vairāki. Uz Miaoli var braukt arī pa bezmaksas ceļu, tomēr tas ir sliktas kvalitātes un mums arī nav daudz laika. Toyota Vios uzņemot ātrumu dodas uz dienvidiem, ērti iegrozījies sēdeklī, sāku apdzīt vienu mašīnu pēc otras līdz Hēlēna sāk pukoties, ka kameras te visu fiksējot un no viņas kredītkartes tas tikšot arī tik par ātri atskaitīts, cik es lavierēju starp auto plūsmu uz samērā aizņemtās maģistrāles. Labi, vērosim apkārtni nolemju, un sākam braukt uz atļauto 100 km/h. Šis ceļš nav pats gleznainākais, lasītāji vēlāk saņems manu aprakstu par Hua-Lien, tas ir kaut kas neaizmirstams, tomēr arī šeit kokiem apaugušie kalni un pauguri gleznaini mijas te ar industriālu fabrikas ainavu, te pēkši paverot acij līdzenumu, kurā kur vien acs sniedz redzamas tikai vientuļas kultūraugu audzes.

Iebraucot pilsētā, sākot jau ar piepilsētas apbūvi, kura uzreiz krīt acīs ar mazāko krāsainību kāda tā raksturīga Taipejai, pirmo ko ievēroju ir angļu valodas uzrakstu beigas. Šeit, svešinieki ir retums, un tie nedaudzie kas šajā nostūrī, kas nebūt atškiribā no Hua-Lien, un dienvidtaivānas Kaoshiung pilsētas nav tūrisma objekts, tiek galā ar Lonely Planet kartēm un vietējo viesmīlību, kas kā parasti ir fantastiska. Helēna dzimtajā pilsētā orientējas lieliski, un mēs ātri izlavierējuši pa ieliņām, pagriežamies šķērsielā, kura ved uz pilsētas sākumskolu. Mazpilsētas sporta zāle izrādās gandrīz Daugavas sporta nama lielumā, no tās skan mūzika, un skaļas balsis, svinības iet pilnā sparā.
čiv, nočivina signalizācija, un mēs dodamies uz ieeju.

Ja jūs kādreiz uzlūdz uz mazpilsētas kāzām Taivānā, mans ieteikums – nevelciet uzvalku. Un nepavisam ne gaišu. Un ne tāpēc, ka kāds to notraipīs vai aplies ar lētu vīnu. Tāpēc, ka vienīgais uzvalks ir līgavainim, un ārzemnieku te parasti nemēdz būt.

Sporta zāle izrādās stāvgrūdām pilna, troksnis ir vienkārši nenormāls, jo ķīniešiem ir raksturīgi skaļi runāt pie ēšanas, pie tam visiem reizē, un īpaši neuztraucoties, vai otrs klausās. Tomēr mani 1,86 m un gaišas uzvalks spēj pieklusināt pat šo pūli, kas no pieklusis aplūkot ienākušos viesus. Jūtos kā pliks, tomēr plati pasmaidījis saku “Ni haa”, kas izsauc komentāru vētru, Helēna spēcigi piesarkst, tomēr situāciju glābj bērnības draudzene, kas paņēmusi mūs pie rokas ved zāles dziļumā. Zālē tuvu viens pie otrav izveitoti galdiņi, kuriem pa apli apkārt cieši sasēdušies dažāda vecuma un dzimuma cilvēki, kas skaļi kaut ko tērgādami locīja iekšā uz tiem saliktos gardumus. Zāles tālākā mala izrādās skatuve, uz kuras stāv televizors, un vulgāra izskata dziedātāja īsos svārciņos un uzkrītošu krāsojumu dzied dziesmas, mikrofonam klasiski brīžiem iesīcoties. Kam vajadzīgs televizors kāzās uz skatuves saprotu tikai vēlāk. Pie skatuves atrodas trīs galdi – pie viena sēž līgavainis ar līgavu, ar vecākiem un tuvākie radi. Tiekam apsēdināti pie viena no galdiem kur jau sēž trīs sievietes un kādi četri bērni. Protams, bērni aizmirst par ēšanu, skaļi sačukstoties rāda uz mani ar pirkstiem, kaut ko pie sevis nodabā ķiķinot, mammas apsauc mazos, ka tas nu īsti pieklājīgi nemaz neesot, bet pašas neuzvedas vispār labāk. Vulgārā persona uz skatuves neilona svārciņos, valšķīgi smīnot nolec no skatuves un sāk skaļi kaut ko dziedādāma virzīties uz manu pusi, uz to brīdi saprotu, ka šeit nebūšu nepamanītākais viesis. Piepeldējusī meiča sakoncentrējas, un izķērc: Helloooooo Misterrrrrrrrrrr”, Hello madam, laikam samērā samocīti ieņurdu mikrofona, un violetie svārciņi dodas atpakaļ uz skatuvi. Starp galdiem, bļaustīdamies nēsājās oficianti, kas stiepj vienu ēdienu pēc otra, kas tiek locīts iekšā fantastiskos ātrumos. Efekts nedaudz ir pagājis, un es varu mierīgi aplūkot līgavu un līgavaini. Līgava uzmetusi lūpu, skatās tālē, jautāju Helēnai kāpēc tā. Helēna pajautā draudzenei, tā sāk smieties un angliski man saka, ka līgava esot bijusi pret šo violeto svārciņu meiču, bet līgavaiņa tēvs esot teicis, kā nē viss būs pēc tradicījām. Tad nu izrādās, ka tradīcija nākusi no tiem laikiem, kad Taivānā kāzās esot aicināta geiša, kas esot pat izģērbusies, tā teikt pēdējā dāvana līgavainim. Nus, to es arī ASV filmas esmu redzējis, kurš te no kura, vēl nav zvanīts, tikmēr, meiča norāvusi svārciņus jau paliek tik šausmīgi uzkrītoši zaļās bikini, kā grāmatās tiek aprakstītas gāzes kameru sienas. Vīri pie visiem galdiem, “it kā” neskatās, tomēr acīmredzami nevar trāpīt ar kociņiem mutē, no šķielēšana un ēšana kā zināms nav savietojamas. Sāku manāmi uzjautrināties, it īpaši no līgavas pirmsinfarkta sejas, kad Helēna un draudzene redzot manu ajautrību prasa, vai man patīkot numura nagla. Man patīk, it īpaši tas kas ārpus skatuves, nosaku es, zinot ka mani tāpat nesapratīs. Helēna saprot, un saka, ka es esot lūrējis tieši tāpat kā visi pārējiem. Esmu gan. Tas jāatdzīst.

Tālāk dziedātāja atvadās, un sākas pēcpusdienas tradicionālā daļa, jeb fantastiski populārais karaoke, kas Taivānā saucas K-TV. Te dzied visi, visi skatās televizoros un dzied. Viens pēc otra uz skatuves nāk vecākā gadagājuma pilsētnieki un dzied Taiwan country (pēc Helēnas vārdiem) dziesmas. No sīcošā mikrofona man jau drausmīgi sāp galva, zālē ir karsts, un es piecēlies sāku zvalstīties uz izeju gribot kādu svaiga gaisa malku. Diemžēl šis ir signāls ko lielākā daļa acīmredzot ir gaidījusi un man pakaļ metas bariņs cilvēku ar fotoaparātiem rokās, un minūtes piecas, es ar sales manager smaidu stāvu starp dažādām Miaoli ģimenēm.Tomēr, tālāk netieku, jo tas izrādās arī viss, un jaunlaulātie ceļas kājās, lai apstaigātu visus galdiņus, Helēna pamāj lai eju atpakaļ, paklanījies jaunlaulātajiem ar ģimēnēm, es nosēžos atpakaļ pie galda. Tās ir kāzas, tas arī viss, tiek pabarots liels skaits cilvēku, un tiek dziedāts karaoke. To nu nebiju gaidījis. Prasu, kā tad ar vakaru, vai būšot kāda dzeršana, dejošana, atmiņa uzaust tamada ar spēlēm mūsu kāzās. Dzeršana? Redzi tur tās vīna kastes? Redzu. Katrs ņem pa pudelei, un mājās iedzer uz jaunlaulāto veselību. Ak šitā... Bariņš bērnu lūdz fotogrāfiju, tas mani iepriecina, jo tas ir iemesls izlavīties no zāles. Pie izejas, jau stāv līgava ar līgavaini, ir iespējams ar viņiem nofotografēties, jebkuram no visiem., Ā un solīda izskata dāma vāc konvertus ar naudu. Praktiski, iedodam savu, un ejam laukā. Galva ir nedaudz dulla no trokšņa, dodamies apskatīt pārējo skolas pagalmu. Sakopts, ar mazu baseiniņu, izlietnēm un mauriņu tas atstāj sirdī mierīgo miestiņa atsmosfēru. Iedomājies jautro kņadu, ar kādu bērneļi te plunčājas skolas laikā smīnēdams prasu, vai arī Helēna ir te plunčājusies kad gājusi šajā sākumskolā. Nē, tas te tikai viss uzbūvēts nesen. Pilsēta turas pateicoties cementa rūpnīcai, kas atrodas desmit minūšu gājienā no pilsētas centra. No skolas dodamies apciemot Helēnas tēvu, kam ir neliela ferma kilometrus 15, no Miaoli. Neliela, tāpēc ka, daļu zemes ir konfiscējusi valdība, tieši Helēnas tēva fermā izdomājot izbūvēt augstsprieguma pārvades līniju un pāri fermai uztaisot asfaltētu ceļu. Pie tam, ar katru paaudzi īpašuma lielums samazinās ģeometriskā progresijā, jo te ir pieņemts, ka tēvs atstājot mantojumā zemi trīs dēliem, dala to trīs vienādās daļās, tad tie saviem trīs dēliem vēl trīs daļās, rezultāts nav grūti prognozējams. Vienīgais, arī šeit jaunatne cenšas pārvākties uz Taipeju, secinu ka šī problēma nav tikai mums raksturīga, jaunieši cenšas pamest laukus, lauki paliek aizvien vecāki. Man tas vienmēr ir sāpējis, kaut arī pats visu mūžu dzīvojis pilsētā, nekad neesmu pārmetis laukus pametošajiem cilvēkiem. Darba te nav, ja negribi art zemi un slaukt govis.
Lavierējot starp mājelēm piestūrēju Viosu pie mājas, kura tad arī izrādās mūsu galamērķis. Vārtus atver jauna meiča ar divām melnām resnām bizēm, nopriecājos, ka nu reiz esam laukos, tomēr nolaidis acis zemāk cerētā tautas kostīmā vietā ieraugu džinšu šortus. Ja, 2005. Pats atstūrēji ar Vios, nav ko viebties. Helēna saka ka tā esot Mei-Ling, māsīca, viņa pa vasarām te dzīvo, un palīdzot vecmammai un tēvam. Māja gan ir ar senatnes dvesmu, to nu izpētu pamatīgi. Vecais pavards, graudu maltuve, tas mani fascinē. Tas pēc vecātēva nāves vairs netiek izmantots, tomēr pavadu minūtes piecpadsmit sēžot pie izdzisušā pavarda. Tam ir varāk par simt gadu, pieliekot roku burtiski fiziski izjūtu seno austrumu fascinējošo dvesmu, kas kā saldens dārga zīda plīvurs uzvēdīdams kaut kad sen aizmirstas bērnības atmiņas, ielīst sirdī kārtējo reizi atstādams tur pēdas kuras nedzīsis vairs nekad. Pārvelku roku pār ķirmjiem saēsto  garšvielu skapīti. Tā ir dzīve.

Mani aicina uz tēju, nosēžos krēslā, uz sienas karājās vectēva bilde, Helena kaut ko stāsta tēvam, vecmamma smaida, skatoties uz mums visiem. Pieveru acis, klausoties oktāvu un pustoņu bagāto valodu, kas gluži kā cītara notis plūst pār Helēnas lūpām, piepildot nabadzīgo viesistabu ar dzīvības dvesmu. Mei-Linga piedāvā paštaisītu saldējumu.

Pievakare.

Miaoli, Taivāna 2005.