Walstreet.lv
Luiss Borselīno: sadaļa no grāmatas Daytraders: asinis, sviedri un panākumu asaras I (2)
10.10.2005

Varenie laiki

„Melnajā pirmdienā” es atrados tālu no tirgošanās bedres. Es nebiju ne Čikāgā’, un pat ne valstī. Kraha brīdī es pat nezināju to, kas tirgū notiek. 1987. gada 19. oktobrī, dienas beigās es iegāju Šveices firmas „Piaget” veikalā Cīrihē, lai nopirktu pulksteni. Pārdevējs, kurš atradās aiz letes, bija šveicietis vidējos gados un bija ģērbies kā jebkurš baņķieris, kurus es iepriekš biju redzējis Banhofštrāsē – Cīrihes finansu rajonā. Viņš uz letes nolika melnu samta spilventiņu uz kura atradās divi pāri pulksteņu, un gaidīja, kamēr es tos aplūkošu. Uz kādu sekundi mans skatiens no pulksteņiem pārslīdēja uz kādu uz ielu, uz kādu bankas ārpusē atrodošos, elektronisko tablo. Es nelasu vācu valodā, tomēr es sapratu to, kas bija uz tablo. Rūpniecības kompāniju Dou-Džonsa indekss bija nokrities par 500 punktiem. „Tas, acīmredzot, salūza” es, norādot uz bankas tablo pusi, teicu pārdevējam, un izvēlējos vienu no pulksteņiem, lai to labāk apskatītu. „Nē, ser” – pārdevējs mierīgi, tomēr ar asu šveiciešu akcentu, man atbildēja: „Šodien sagruva amerikāņu akciju tirgus”.

Mana seja vienā mirklī nobālēja. Es pulksteni atdevu pārdevējam un metos uz durvīm. „Ser, vai pulksteni Jums nevajag?” man pakaļ sauca apjukušais pārdevējs. „Aizmirstiet pulksteni” es steigā izmetu pār plecu „man vajag atpakaļ uz Čikāgu”.

Atgriezies viesnīcā es pamanīju mana telefona ļauni mirgojošo ziņojumu indikatoru. Man bija zvanījusi mana sieva un mans brālis, un viņi bija man atstājuši tādus pat paziņojumus, kādu es dzirdēju no pārdevēja veikalā. Akciju tirgus bija sabrucis.

Mans pirmais brauciens uz Eiropu iznāca visai īss. Mēs visi septiņi bijām biznesmeņi, bet es, šajā desmit dienu ilgajā ekskursijā uz Eiropu, lai atpūstos un nedaudz atslābinātos, savos trīsdesmit gados, izrādījos pats jaunākais. Pagājušajā piektdienā pēc pusdienām mēs devāmies uz Itāliju, bet pēc tam uz Šveici. Tad, kad es piektdienā, dienas otrajā pusē, sēdos lidmašīnā no Ņujorkas uz Čikāgu, man bija 25 fjučersu liela īsā pozīcija uz S&P – Fjučersu kontrakti uz Standart & Poor’s 500 fondu indeksu, tomēr es atstāju pavēli uz to likvidāciju uz tirgus slēgšanas brīdi. Uz to laiku, kad es no Eiropas izlidoju uz Ņujorku, es ar šo darījumu biju nopelnījis 250 000 $. Bet pēc gada rezultātiem es jau biju plusos par 2 000 000 miljoniem $. Šis brauciens solījās būt lielisks.

Pēc brīvdienām Itālijā mēs ieradāmies Cīrihē. Es apmetos pašā labākajā piecu zvaigžņu hotelī „Beau Rivage”. Tad, kad es devos uz to pulksteņu veikalu, es domāju tikai par atpūtu, un nekādā gadījumā ne par kādu biznesu. Tomēr jau pēc dažām minūtēm vienīgais par ko es spēju domāt bija tas – kā pēc iespējas ātrāk atgriezties tirgošanās bedrē. Otrdienas rītā es iekāpu lidmašīnā uz Londonu, kur es cerēju pārsēsties Konkordā, kurš izlidos uz Ņujorku. Man par pārsteigumu tas reiss bija pārpildīts. Man nācās izpirkt rezervētās biļetes par 5 000 $ par biļeti vienā virzienā. Pat šī nesamērīgi augstā cena šķita attaisnojami liela investīcija, lai atgrieztos tirgošanās bedrē, kurā, pēc dienas, kad notika vislielākais vienlaicīga fondu tirgus kritiens, mani gaidīja ārkārtējas iespējas.

Uz tuvāko reisu uz Ņujorku bija tāds „skudru pūznis”, ka es nespēju izbaudīt to apstākli, ka es pirmo reizi lidoju ar Konkordu. Visa mana uzmanība bija piesaistīta tirgošanās bedrei, kur, kā es iedomājos, S&P fjučersiem, visticamākais, pēc straujā krituma pirmdien bija jāveic straujš apgrieziens. Tomēr mani nomāca viena problēma, ar kuru galā tikt varēju tikai vienīgi es pats. Man bija 1 00 koll-opcioni uz eirodolāriem, kuri man deva iespēju būt garam eirodolāros pa 94 $, kurus es nopirku par 25 000 $ apmēram divus ar pusi mēnešus pirms tam. Es šos opcionus nopirku divu iemeslu dēļ. Pirmkārt es vēlējos tuvāk iepazīties ar opcioniem, kas priekš manis bija pietiekami jauns instruments. Bet šajā gadījumā deviņdesmit ceturtie kolli varēja izrādīties vērtīgs pirkums tādā gadījumā, ja saīsinājās īslaicīgās procentu likmes.

Es, kā treideris, kurš ir specializējies Standart & Poor's 500 fjučersu kontraktu tirdzniecībā Čikāgas Tirdzniecības biržā, es vēlējos pēc iespējas vairāk uzzināt par opcijām. Opcijās interesants ir tas, ka tās to turētājam dod iespēju (bet ne pienākumu) fjučersu tirgū apmaiņā pret opcijas prēmiju ieņemt pozīciju. Opcijām ir konkrēta izpildīšanas cena, jeb straiks. Jo tuvāka izpildīšanas cena ir tā brīža tirgus cenai, jo vērtīgāka ir opcija (un augstāka ir viņas prēmija). Un, savukārt, jo tālāk no tirgus ir opcijas izpildīšanas cena, jo mazāka ir viņas pašas cena.

Eksistē vairākas sarežģītas vienlaicīgas fjučersu un opciju tirdzniecības stratēģijas, un es sāku tajās kūļāties. Mana pirmā opciju pieredze bija saistīta ar liellopu gaļu. Man radās ideja, ka liellopu gaļas cenas pieaugs. Tā daļēji balstījās uz mana drauga sniegto informāciju, kurš darbojās gaļas vairumtirdzniecības biznesā. Es nolēmu nopirkt kollus – 2 000 kontraktus – apmēram par 25 000 $, un ieguvu tiesības būt longā fjūčersos uz liellopu gaļu par cenu 65 centi. Precīzi atbilstoši manām cerībām tirgus stabili auga līdz brīdim, kad cena uz liellopu gaļu pietuvojās manai izpildījuma cenai līdz 0,20 centiem. Ja es toreiz būtu zinājis to, ko es zinu tagad! Es būtu pārdevis fjūčersus tad, kad tirgus bija pa 64,80. Pieturoties pie šīs stratēģijas, gadījumā, kad cena pieaug, es, izpildot koll-opcijas, būtu nostājies garajā liellopu gaļas pozīcijā ar cenu 65. Ja cenas būtu nokritušas, tad es izrādītos īsajā pozīcijā sākot ar cenām no 64,80. Vienīgais mans risks ir 20 punktu starpība starp koll-opcijām un fjūčersu cenu. Tā apmēram atbilda 61 000 $ ieguldījumam – izdevumiem par opcijām un maniem potenciālajiem zaudējumiem par fjūčersu darījumu, kas daudzkārt varētu tikt kompensēts ar iespējamo peļņu par darījumu.

Tā vietā es paliku pie manām opcijām, jo cerēju, ka mana izpildījuma cena 65 tiks sasniegta. Tomēr ASV Lauksaimniecības Departaments savā ziņojumā informēja par lielāku liellopu gaļas piedāvājumu, nekā tas sākotnēji tika vērtēts.

Liellopu gaļas cena piecas dienas virzījās uz leju, no limita, un mani opcioni šķita nelietderīgi. Ja es fjūčersu kontraktus atbilstoši manam vērtējumam būtu pārdevis par 64,80, tad manu ienākumu summu būtu veidojis apaļš cipars – 750 000 $.

Otrā reize, kad es mēģināju spēlēt ar opcijām, bija sešas nedēļas pirms brauciena uz Eiropu. Tad, kad es nopirku 1 000 koll-opcijas par šiem kontraktiem, lai šajā garajā pozīcijā būtu par 94, eirodolāri gāja pa 92. Tomēr scenārijs – īstermiņa procentu likmju samazināšanās, uz kuru es tā paļāvos, negrasījās īstenoties. Tad, kad es aizbraucu no Čikāgas, eirodolārs samazinājās līdz 91,50. Procentu likmēm vajadzēja samazināties par diviem ar pus bāzes punktiem, lai mana straika cena tiktu sasniegta.

Šī izrādījās ne visai pareiza prognoze. Mani opcioni bija „kabinetā”, kas nozīmēja to, ka tie vēl nebija beigušies, bet tie praktiski bija kļuvuši nelietderīgi.

Pēc tam fondu tirgus sabruka un Alans Grinspens, mēģinot apdzēst paniku, paziņoja, ka Federālā rezervju sistēma samazinās likmes. Otrdien no rīta manu eirodolāru opcioni no vienkārša papīra pārtapa stabilā naudā. Es, ja vien tobrīd nebūtu lidojis 50 000 pēdu augstumā, tos būtu varējis pārvērst gandrīz vai miljons dolāros.

Konkordā nebija telefona, bet tad, kad es nokļuvu līdz Ņujorkai, eirodolāru tirgus vēl nebija atvēries. Man nācās gaidīt līdz es nokļūšu lidmašīnā no Ņujorkas uz Čikāgu, lai pieteiktu telefona sarunu ar manu brokeri. Nezināmu iemeslu dēļ telefona aparāts lidmašīnā nespēja atpazīt manu kredītkarti. Lūk, tobrīd, es kritu panikā! Neviens nezināja par šīm opcijām, bet es biju iesprūdis lidmašīnā, kurā nedarbojas telefons. Es, turot rokā simts dolāru banknoti, piegāju pie stjuartes un jautāju: „Vai jums ir VISA vai American Express kredītkarte?”

Viņa uz mani paskatījās ar zināmu neizpratni.

„Es esmu tirdzniecības treideris. Tirgus šobrīd jūk prātā. Man ir nepieciešams pieteikt telefona sarunu un parūpēties par kaut ko. Bet telefona aparāts nepieņem manu kredītkarti. Man ir nepieciešama divu minūšu ilga telefona saruna. Es, ja jūs man ļausiet izmantot jūsu kredītkarti, iedošu jums 100 dolārus”.

Stjuarte mani pažēloja un 100 dolārus nepaņēma. „Maksa par zvanu ir tikai pieci dolāri” viņa man atbildēja. „Dodiet man piecus dolārus un jūs varat lietot manu kredītkarti”.

Tad, kad es beidzot nokļuvu līdz biržas treidinga galdam, es uzzināju, ka eirodolāru fjūčersi atvērās pa 94,50, bet pēc tam atkāpās no šiem augstumiem. Manas opcijas vēl joprojām bija kaut ko vērtas, tomēr ne tik daudz, cik tās varētu maksāt. Es tos pārdevu ar 250 000 dolāru lielu peļņu, kura tomēr veidoja desmit kārt lielāku ienākumu uz ieguldītajiem 25 000 dolāriem.

Tomēr, atskatoties atpakaļ, es to visu būtu izdarījis pavisam savādāk, ja vien es tajā brīdī būtu bijis uz „grīdas”. Es būtu varējis pārdot savus deviņdesmit ceturtās opcijas un uztaisīt 500 000 dolārus, vai arī pārdot 1 000 eirodolāru fjūčersus, lai būtu īsajā pozīcijā pa 94,50, un paliktu opcija garajā ar straiku 94, kurš garantētu piecdesmit kārtīgu peļņu. Trīs dienas vēlāk eirodolārs nolaidās līdz 92, un es būtu bijis īsajā pozīcijā ar 94,50. Beigu galā, pēc maniem aprēķiniem, es uz opcijām būtu zaudējis vismaz 1 250 000 dolārus potenciālās peļņas. Bet faktiski es uz opcijām, kuras tika uzskatītas par nelietderīgām, uztaisīju 250 000 dolārus. 1987. gada kraha laikā es uztaisīju labu naudu, tomēr daudzko es atstāju uz galda.

Tad, kad es otrdien apmēram vienos dienā nokļuvu līdz Čikāgas Tirdzniecības Biržai, tur viss izskatījās tā, kā pēc cīņas ar lieliem zaudējumiem. Daži treideri bija aizbēguši, lai tur nekad vairs neatgrieztos. Daudzus no turienes bija atsaukušas viņu klīringu firmas, jo tām viņu norēķinu kontos nebija pietiekoši daudz naudas, lai nosegtu potenciālos zaudējumus, kuri bija jāraksta ar sešiem cipariem. Labākie no izdzīvojušajiem bija tik nobijušies, ka turējās tālāk, līdz „dūmi” izklīdīs. Tie, kuri bija palikuši, izskatījās, kā smagi kontuzēti.

„Luiss, jums vajadzēja būt šeit” tā man izmeta kāds no treideriem. „Pirmdien jūs būtu uztaisījis 5 miljonus”.

Savukārt kāds cits treideris pa ceļam uz S&P bedri mani apturēja un teica: „Zvēru pie Dieva, ka tu būtu uztaisījis 5 miljonus dolāru. Tas bija neticami.”

Pieci miljoni – ikreizi, kad es satiku kādu, es dzirdēju šo skaitli. Es pirmdien būtu uztaisījis 5 miljonus $. Tas nebūt nebija tas, ko es vēlējos dzirdēt.

Es otrdien, kad tirgus rāvās uz pretējo pusi par 350 punktiem, uztaisīju 500 000 $. Trešdiena kļuva par jaunu ārprātu, par bedres volatīlo dienu, un es tīrā veidā ieguvu vēl 500 000 dolārus. Volatīlās dienas sniedz milzīgas iespējas tādiem treideriem, kā es. Jo lielākas kustības dienas laikā notiekas tirgū – paaugstināšanās vai kritums, atbalsta līmeņu pārbaude un izrāviens caur pretestības līmeņiem, jo lielāks ir peļņas potenciāls. Tomēr volatīlais tirgus nedaudz līdzinās sērfingam. Tad, kad jūs visu kontrolējat, tā ir lieliska pastaiga, tomēr, ja jūs zaudējat savu koncentrāciju un disciplīnu, viss ļoti ātri kļūst visai riskants. Par laimi man piemīt šāda spēja. Jo tirgus kļūst ārprātīgāks, jo es kļūst sakoncentrētāks. Šī spēja man palīdzēja, kā personīgās, tā arī profesionālās, krīzes laikā. Tad, kad pasaule man apkārt sāk jukt prātā, es kļūstu spriest spējīgāks. Jo mežonīgāks kļūst tirgus, jo disciplinētāks kļūstu es!

Pēc tam pienāca otrdienas rīts. Tirdzniecības bedrei piemīt tajā esošo cilvēku noskaņojums, domu atspoguļojums, priekšnojautas, bažas, cerības un aizspriedumi. Tad, kad tirgū valda negatīvās ziņas, bedre ir līdzīga nestabilam kuģim, kurš tūlīt, tūlīt apgāzīsies. Jūs zināt, ka tas drīz nogrims. Tirgus paaugstināšanās dienās, kad tas pārbauda vecos maksimumus, gaida pietiekami lielu impulsu un strauju, un ātru cenu kritumu pēc pacēluma, jūs izjūtat optimismu. Tirgus noskaņojuma iepazīšana nāk ar praksi, tad, kad bedrē dienu no dienas, kā tas notika ar mani kopš tā brīža, kad es pirmo reizi 1981. gadā parādījos biržā kā izsūtāmais. Es tā attīstīju savu instinktu, ka sāku ieklausīties savā intuīcijā, kā es paklausu savam saprātam. Reizēm es tomēr pieļāvu kļūdas un pēdējā sekundē visu sapratu, tomēr bija jau pa vēlu. Tāpat kā lielākais vairums treidinga veterānu, arī es, tad, kad lieta attiecas uz tirgus izjūtu, esmu iemācījies uzticēties „sestajai” izjūtai līdzīgajai spējai.
Citas publikācijas
Komentāri
Vārds: E-pasts:
Ierakstiet rakstzīmes no attēla:
Jau saņemtas 2 atsauksmes

Wallstreet.lv neatbild par rakstiem pievienotajām lasītāju atsauksmēm, kā arī aicina saita lasītājus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Wallstreet.lv patur tiesības liegt rakstu komentēšanas iespēju.

© 2004-2017 wallstreet.lv
e-mail: 
Pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz wallstreet.lv obligāta!
Top.LV