Walstreet.lv

Hedže fondi - spoku kuģi nodokļu ostās
03.11.2004

Permanentajos teroristisko briesmu apstākļos, kuri pēc 2002. gada 11. septembra ir apņēmuši pasauli, vārdi „ofšoru nauda” vairs neskan eksotiski, bet Amerikas oficiālajām varas iestādēm to noslēpumainības oreols lika sajust riska un pat draudu garšu. Tā rezultātā pēdējo divu gadu laikā hedžu fondi ir sev piesaistījuši valsts ierēdņu īpašu uzmanību, bet investoru vidū sāka rasties jautājumi: „Kur ir radušies šie fondi un kādi ir to uzdevumi un mērķi? Kā tie darbojas un kas aiz tiem stāv? Vai viņi kāda priekšā ir atbildīgi?”

Hedžu fondu apgabals finansu pasaulē ir viena no visnoslēpumainākajām un visgrūtāk atminamajām mīklām un, ja līdz kādam laikam valsts struktūras tiem gāja apkārt ar līkumu, tad pēc 11. septembra terora aktiem Buša administrācija ierosināja izmeklēšanu ar mērķi savākt informāciju gan par šāda tipa ofšoru organizāciju darbību, gan arī par tām, kas ir piereģistrētas ASV teritorijā. Šādas īpašās intereses iemesli īsumā tika pavēstīti 2002. gada martā „Lielā septiņnieka” valstu finansu struktūru vadītāju forumā, kurš notika Bāzslē, Šveicē), un bija veltīts finansu stabilitātes jautājumiem. Globālo finansu problēmu apskatā, kuras sekoja 2001. gada 11. septembra terora aktiem, foruma dalībnieki tika brīdināti, ka daži no neregulējamajiem hedžu fondiem iespējams jau ir pārtapuši par pasaules teroristisko organizāciju „naudas atmazgāšanas uzņēmumiem”.

Patiesībā hedžu fondi ir „ar tumsas plīvuru pārklāts noslēpums”, jo to darbību no valsts puses nav pakļauta ne 1933. gada „Likumam par vērtspapīriem”, kas attiecas uz akciju piedāvājumu un apgrozību, ne tie pakļaujas arī 1940. gada „Likumam par vērtspapīriem”, kuri nosaka savstarpējo fondu darbības principus. Teorētiskais pamats šādai neiejaukšanās politikai hedžu fondos bija tas, ka to klientu bāzi veidoja investori, kuru privātais kapitāls pārsniedza 1 miljonu $ un kuru ienākumi gadā pārsniedza 200 000 $, jo tādiem cilvēkiem acīmredzams ir pietiekami liela finansiālā apķērība, lai patstāvīgi kontrolētu savus ienākumus. Un tā rezultātā kontroles no valsts puses pār hedžu fondu darbību praktiski nebija nekādas. Pēdējo trīs gadu laikā SEC vērtspapīru un biržu komisija tikai 10 gadījumos ierosināja piespiedu procedūras pret hedžu fondiem un, pietam, parasti tas notika tikai tad, kad bija tiešas krāpšanas pierādījumi.

Kas tad hedžu fondi vispār ir? Teorētiski viņi pieder pie alternatīvajām investīciju stratēģijām. ASV hedžu fondus parasti veido privātu investīciju partneri, kuri līdzekļus iegulda biržā tirgotos vērtspapīros vai arī finansu derivatīvās. Sakarā ar to, ka šādai partnerībai ir privāts raksturs, „Biržu un vērtspapīru komisija” noteica ierobežojumu, ka hedžu fondu investoru skaits nedrīkst būt lielāks par 99. Ofšoru hedžu fondu specifika ir tāda, ka viņi tiek piereģistrēti tā saucamajos „nodokļu līčos”, tas ir valstīs, kur pastāv nodokļu atvieglojumi un ir vienkāršota reģistrācijas procedūra. Ofšoru hedžu fondos investoru skaits, kas nav ASV pilsoņi, nav ierobežots. Amerikāņu investoru skaits, tieši tāpat kā ASV reģistrētajos hedžu fondos, ir ierobežots un tas ir 99 investori.

Hedžu fondi lielā mērā atšķiras pēc savām stratēģijām, tomēr vairums no tiem savā praksē aktīvi pielieto riskantas no finansu instrumentiem atvasinātas operācijas un „nepiesegtus” darījumus. Ne mazums fondu specializējas dažādos atsevišķos tirgus sektoros, kā, piemēram, tehnoloģiskajos, biotehnoloģiskajos, finansu, telekomunikācijās, utt. Bez tam pastāv arī tādi fondi, kuri ir specializējušies darbam ar augsta ienākuma obligācijām, konvertējamiem vērtspapīriem, kā arī uz arbitrāžas operācijām saplūšanas un pārņemšanas gaitā un politisko risku pārvaldē. Negatīvs apstāklis hedžu fondu darbībā ir tas, ka pastāv ļoti vājās regulēšanas iespēja no valsts orgānu puses tajā jomā, kas attiecas uz reklāmu.  

Arī šobrīd informācija par hedžu fondiem ir visai pretrunīga. Saskaņā ar Ņujorkas kompānijas Dome Capital Management pētniecības apakšnodaļas datiem, kura hedžu fondu darbībai seko jau kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, ofšoru hedžu fondu skaits, kuri savu darbību veic Amerikas tirgū, ir sasniedzis 3500, kas ir četras reizes vairāk, nekā bija pirms sešiem gadiem. Dome Capital Management eksperti uzskata, ka aktīvu kopsumma, kurus pārvalda ofšoru fondi, šajā laika periodā no 91 miljarda $ ir pieaugusi līdz vairāk nekā 400 miljardiem $. Pēc Deutsche Bank galvenā investīciju stratēģiju speciālista Lema Makfolla (McFall Lamm) domām hedžu fondu aktīvu kopsumma var sasniegt 1 triljonu $. Tomēr vairums analītiķu ir vienisprātis, ka Amerikas hedžu fondu kopskaits ir 6000, bet to aktīvu kopsumma sasniedz 600 miljardus $. Tādējādi hedžu fondi 6,3 triljonu $ vērto savstarpējo fondu vidū aizņem apmēram 10 %.

Ir nepieciešams atzīmēt, ka komisijas naudas lielums, kuru hedžu fondi ņem par aktīvu pārvaldīšanu, salīdzinājumā ar parastajiem savstarpējiem fondiem ir daudz lielāks. Hedžu fondu pārvaldnieki par savu darbu saņem ne tikai komisijas maksu, kas parasti ir 1 % no aktīviem, bet viņi saņem arī prēmiju, kas ir 20 līdz 30 % no peļņas. Bet viņi to saņem tikai tādā gadījumā, ja fonds uzrāda augstus rezultātus. Bez tam hedžu fondu menedžeri investē līdzekļus viņu pašu vadītajos fondos un tāpēc ne mazāk par saviem klientiem ir ieinteresēti sava kapitāla palielināšanā.

Fondi pirmkārt ir paredzēti ļoti lieliem privātiem klientiem un pensiju fondiem. Hedžu fondu sākotnējās investīcijas ir no 200 000 $ līdz 1 000 000 $. šajā sakarībā ir jāpiemin arī tas, ka virkne banku un vadošo kompāniju, piemēram, tādas kā Rydex, ir tirgū ievedušas tā saucamos hedžu fondu fondus, kuros minimālais nepieciešamais primārais kapitāls ir 25 000 $. Runa ir par savstarpējiem fondiem, kuri ir specializējušies uz ieguldījumiem hedžu fondos un ir domāti investoriem ar vidējiem ienākumiem.

Kas attiecas uz hedžu fondu darbības rezultātiem, tad šajā gadā tie nav diezko iespaidīgi. Piemēram, vispazīstamākais hedžu fondu darbības indikators, CSFB/Tremont Hedge Fund indekss, pirmajos šā gada sešos mēnešos ir pieaudzis tikai par 8,03 %, bet S&P 500 plašā tirgus indekss tajā pat periodā ir pieaudzis par 13,73 %. Pēc Investment News datiem no 2000 pagājušajā gadā CSFB Tremont apsekotajiem fondiem, 73 % no to pārvaldniekiem nesaņēma prēmijas slikto rezultātu dēļ. Tomēr pēc dažādiem vērtējumiem hedžu fondu ilglaicīgās darbības rezultāti apsteidz S&P 500. Tā, saskaņā ar Hennessee Hedge Fund Index informāciju, piecpadsmit gadu periodā, no 1987. gada līdz 2001. gadam, 22 kategoriju hedžu fondu ienākumi, salīdzinājumā ar S&P 500 uzrādītajiem 13,64 %, bija 16,45 %. Tomēr tajā pat laikā daži analītiķi norāda uz to, ka vairums hedžu fondu vidējo ieņēmumu vērtējumu ir nekorekts. Tas ir saistīts ar viņu metodiskās darbības un pilnvērtīgas un patiesas informācijas trūkumu.

Kas attiecas uz CSFB/Tremont Hedge Fund indeksu, kuru Credit Suisse First Boston kopā ar Tremont Capital Management izveidoja 1999. gadā, ir vērts piebilst, ka tas ir izsvērts pēc aktīvu lieluma un pēc datiem uz 2003. gada jūliju un tiek aprēķināts balstoties uz 448 fondu, kuru aktīvi kopumā ir 181,4 miljardi $, darba rezultātiem. Fondiem, kuri tiek iekļauti indeksa aprēķinu bāzē, aktīvu apjomam ir jābūt ne mazākam par 10 miljoniem $, un to finansu atskaitēm ir jāiziet audita pārbaude. Indekss tiek aprēķināts katru mēnesi, bet fondi, kuri ietilpst tā sastāvā, reizi kvartālā tiek pārbaudīti vai tie atbilst norādītajām prasībām. Fondu atlasei CSFB/Tremont izmanto TASS Database datu bāzi, kurā atrodas informācija par 2500 fondiem, kuru kopējie aktīvi ir 85 % no visas industrijas apjoma. 

2003. gada 14. augustā Credit Suisse First Boston Tremont Index LLC laida klajā jaunu indeksu – CSFB/Tremont Investable Hedge Fund Index, kurš seko 60 hedžu fondu darbības rezultātiem, kuru kopējais aktīvu apjoms ir 55 miljardi $. Saskaņā ar komentāriem, kuri pavadīja jaunā indeksa parādīšanos, tas tika izveidots, lai apmierinātu pieprasījumu pēc investīciju produktiem, kas ir piesaistīti indeksam. Šis pieprasījums ir saistīts ar arvien pieaugošo investoru vēlmi samazināt atkarību no portfeļu menedžera subjektīvajiem lēmumiem un no aktīvu koncentrācijas riska, kas ir raksturīgi dažiem investīciju fondiem. Tādējādi CSFB/Tremont Investable Hedge Fund Index pēc tā izveidotāju domām ir jākļūst par portfeļus veidojošo investoru orientieri. Tajā pat laikā hedžu fondu indeksu kritizētāji apšauba to spēju adekvāti novērtēt industrijas darbību kopumā, jo tos apņem pārāk liels noslēpumainības plīvurs, dažu fondu atteikšanās atklāt savu finansu informāciju, kā arī tāpēc, ka daži fondi, kuru darba rezultāti pasliktinās, var pēkšņi pārtraukt piegādāt šo informāciju.

 Kā jau tika pieminēts, noslēpumainības plīvurs, kas apņem hedžu fondus, piesaista ne tikai investoru, bet arī tiesībsargājošo orgānu uzmanību. Formāli izmeklēšanas, kuras notiek attiecībā pret hedžu fondiem, bāzējas uz „Likumu par patriotismu”, kurš tika pieņemts 2001. gada 26. oktobrī, lai atklātu un nepieļautu teroristu organizāciju naudas „atmazgāšanas” operācijas caur amerikāņu finansu institūcijām. Protams, nebūt ne jau visi ofšoru fondi tiek izmantoti finansu mahināciju veikšanai, tomēr, kā bilst eksperti, kaut kas no tā, kas notiek ofšoru pasaulē, tomēr rada pamatu satraukumam.

Kā piemērs šaubīgu operāciju veikšanai ar kapitālu caur ofšoru zonām bieži tiek minēta Nauru sala Klusajā okeānā. Šī sala, kura ir tikai 21 km2 liela, ir tikai nedaudz lielāka par Vatikānu un Monako. Uz 12 300 iedzīvotājiem ir tikai 2000 telefona līnijas. Salā nav lauksaimniecībā izmantojamas zemes un gandrīz visas preces ir jāimportē. Toties likumi par banku noslēpumiem, kas darbojas salā, 1998. gadā (pēdējais gads, par kuru ir dati) ļāva caur šajā valstī piereģistrētajām ofšoru bankām „pārpumpēt” vairāk, nekā 70 miljardus $ lielu kapitālu, kurš šaubīgā veidā tika izvests no Krievijas.

Cits piemērs ir Melnkalne, kuras bankas piesaista klientus, kuriem ir nepieciešama paaugstināta konfidencialitāte. Viņi vietējo likumdošanu reklamē kā „vistīrāko jurisdikciju pasaulē” un piedāvā „privāto kodēto kontu”, kādi vairs nav atļauti pat Šveicē. Apmēram par 1000 $ Maranatha Bank var klientam izveidot tā saucamo „pasta kastītes” kompāniju (tā ir oficiāli reģistrēta kompānija, kurai nav lielu aktīvu, tā parasti, lai atvieglotu nodokļu slogu vai veiktu noteiktas finansu operācijas, ir veidota kādā no ofšoru jurisdikcijām) Panamas teritorijā. Bet ja pieliek klāt vēl 500 $, tad banka nodrošinās ar rūpīgi piemeklētu direktoru padomi, tā, ka klientu sargās vairs ne tikai vienas, bet jau divu valstu konfidencialitātes likums.

„Likums par patriotismu” satur prasību amerikāņu bankām, kuras veic biznesu ar aizrobežu institūcijām, pirms tā veic noteikta tipa operācijas, noteikt kāda konkrēti fiziska vai juridiska persona stāv aiz tā vai cita konta. Virknē ofšoru teritoriju, piemēram, Kaimanu salās, tas noveda pie tā, ka tur sava biznesa aktivitātes stipri samazināja tā saucamās „Vara plāksnīšu” kompānijas (privātas ofšoru bankas, kas patiesībā bija tikai un vienīgi izkārtnes). Kā atzīmē speciālisti, vairums amerikāņu baņķieru, baidoties no kriminālvajāšanas, pārtrauca sadarboties ar šaubīgām bankām korespondentiem, un vismaz šajā etapā „Likums par patriotismu” izrādījās veiksmīgs.

Tomēr kontroles sistēmā vēl joprojām ir saglabājušās ejas, kas ofšoru hedžu fondiem ļauj pārvest kapitālu uz vai no ASV ar fondu tirgus palīdzību apejot Amerikas bankas. Tas apstāklis, ka ofšoru hedžu fondi ir atbrīvoti no pienākuma tiesībsargājošiem orgāniem iesniegt atskaites, lielā mērā apgrūtina noskaidrot to, vai šīs operācijas ir pilnībā likumīgas, vai arī tās kalpo „netīras” naudas legalizācijai. Dažos gadījumos aizdomas ir neizbēgamas. Īpaši tā tas notiek tad, kad hedžu fondi ir investori kompānijās, kuru lieli noguldītāji vienlaicīgi ir „pasta kastīšu”, tas ir citu ofšora institūta formu pārstāvji. Dubultā slepenība praktiski liedz iespēju noteikt kas un ar kādu mērķi veic operācijas.

1990. gadā sakaros ar mafiju un finansu mahinācijās tika pieķerta brokeru firma Westfield Securities un Vankūveras kompānija Pacific International Securities. Tā rezultātā divi pasaulslaveni juristi, Harijs Blumfilds (Harry Bloomfield) no Monreālas un Stjuarts Kreggijs (Stuart Creggy) no Londonas nokļuva izmeklēšanas institūciju intereses lokā, jo slavenajam Ņujorkas mafiozi Salvatorem Macceo (Salvatore Mazzeo) bija Libērijā un Belizā noorganizējuši „pasta kastītes”.

 Pagājušajā gadā savu kulminācijas punktu sasniedza trīs gadus ilgā, slepenā, par „Bermuda Short” sauktā, operācija. Federālās Izmeklēšanas Birojs arestēja 58 amerikāņu un kanādiešu brokerus un hedžu fondu pārvaldniekus un tos apsūdzēja daudzās mahinācijās ar vērtspapīriem tā saucamajā „korupcijas līgā”. Arestēto vidū bija kanādietis Marks Valentini (Mark Valentine), kurš skandalozu popularitāti ieguva par operācijām ar riskantām un spekulatīvām akcijām.

Šobrīd Vērtspapīru un biržas komisija izskata noteikumus, kuri hedžu fondiem liks atklāt informāciju par savu darbību. Ir dabiski, ka šie tiesībsargājošo orgānu centieni izjūt ļoti spēcīgu pretestību, kura nāk no hedžu fondu industrijas pārstāvju puses, kuri apgalvo, ka viens no galvenajiem šī biznesa noteikumiem ir stingra konfidencialitāte. Par to, cik spēcīga ir šī pretestība un cik spēcīgi tiek lobētas hedžu fondu intereses, liecina tas fakts, ka atbilstošo normu pieņemšana, par kurām oficiālās varas pārstāvji runā jau ilgu laiku, pastāvīgi tiek atlikta. Un tikai tajā gadījumā, ja informācija par hedžu fondiem tiks atklāta, radīsies iespēja uzzināt to, cik lielu ietekmi šie finansu institūti atstāja uz ASV kapitālu tirgiem.

© k2kapital

Citas publikācijas
© 2004-2017 wallstreet.lv
e-mail: 
Pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz wallstreet.lv obligāta!
Top.LV